Mārcis Bendiks
Foto Inta Ruka

Disklaimeris.
Šo tekstu – tajā attēlotā cilvēka uzdevumā un nolūkā izmantot viņa publisko izpausmju vajadzībām – ir rakstījusi algota persona, kurai ir darba līguma noteikta finansiāla atkarība no sava aprakstāmā.
Tas ir pietiekams pamatojums, lai tiktu noraidītas jebkādas lasītāja pretenzijas par neobjektivitāti, faktu izpušķojumiem vai noklusējumiem, viltus liecību sniegšanu vai Dzimtenes nodevību.
Taču mieriniet sevi ar domu, ka neviens – ar neapbruņotu aci ieraugāms noteikti – dzīvnieks nezaudēja dzīvību, ne arī tika fiziski vai mentāli sakropļots raksta tapšanas laikā. Arī tas šajos laikos ir daudz.


Dainis Lemešonoks


Mārcis Bendiks kā pašorganizētas veiksmes substrāts
(Biogrāfiskas reklāmas vingrinājums)

Preambula

Man nav īpašas vajadzības skaidrot Tev, cienītais lasītāj, kas ir virsrakstā piesauktā persona. Domāju, ka vairumam mūsu valsts iedzīvotāju ir ne tikai zināma Mārča Bendika eksistence, bet ir arī savs viedoklis par viņu – konkrētāks vai aptuvenāks, bet droši vien pavisam nelokāms (un šīs publikācijas mērķis nav velti nopūlēties to mainīt). Pateicoties sev, draugiem, cienītājiem, labvēļiem un, protams, savu nelabvēļu īpaši pašaizliedzīgiem pūliņiem, MB ir kļuvis par kolēģu respektētu vairāku arodu un nodarbju korifeju, par Rīgas sabiedriskās dzīves izgreznojumu, par intelektuālu autoritāti domājošajiem un dēmonisku personāžu – konspiratoriem. Vēl vairāk, viņš ir arī tapis par vienu no Latvijas modernās folkloras varoņiem. Tāds statuss ne vienmēr ir parocīgs arodā vai psiholoģiski komfortabls, bet tas nenoliedzami glaimo ikvienas folklorizētās personas (arī viņa draugu un paziņu) pašapziņai. Protams, ka MB šajā ziņā nav nekāds izņēmums.

Viņa dzīves gājums mums lieku reizi atgādina, ka īsti panākumi var būt nesaistīti ar lielu naudu, lielu varu vai bērēm uz valsts rēķina kā savas tautas atzinības galīgo izpausmi. Daudz kam tiešām izcilam tomēr var nebūt nekādas nozīmes, ja cilvēks ir pazaudējis savu iekšējo harmoniju un neatkarību. Tieši tāpēc sabiedrība redz un novērtē MB kā cilvēku, kurš, gājis cauri «sākotnējā kapitāla uzkrāšanas periodam», banku krīzei un trim valdībām, pēc visa tā spēja saglabāt ne tikai reputāciju, bet arī trauslākas lietas – sirdsapziņu un pašcieņu, līdzcilvēku uzticību un draudzību, humora izjūtu un dzīvesprieku.

Bez pārspīlējumiem var apgalvot: šī cilvēka personība turpina fascinēt Latvijas sabiedrību arī tagad, kad viņš ir atgriezies pie dzīves lielā aicinājuma – fotografēšanas, krasi (bet ne pilnībā) samazinot savu sociālo aktivitāšu apjomu. Tāpēc daudzi – tiklab gaismēnas tverošie, kā sabiedrisko domu veidojošie – labprāt sevi atzīst par MB skolniekiem, mācekļiem vai pateicības parādniekiem. Pat ja viņu ceļi ar šo cilvēku sen ir šķīrušies. Lielā mērā tas ir skaidrojams tādejādi, ka MB panākumiem un noturīgajai popularitātei piemīt, pēc plašas publikas ieskata, uzkrītoši paradoksāla iedaba. Viņa veiksmes formulas ir pretrunā ar šodienas Latvijas sociālās uzvedības šabloniem, kas ar trulu nelokāmību mūs visus sadala «lūzeros» un «krutajos».

 

MB biogrāfija apgāž – turklāt bez viņa paša apzinātas vēlmes kaut ko izaicināt vai provocēt (jo šis cilvēks savā raksturā nav ne «svētbilžu grāvējs», ne «pazudušais dēls», ne arī «dumpīgais gars» vai kāds cits sabiedrību tīši kaitinošs uzvedības arhetips) – paaudzēs veidotos latvju priekšstatus par to, kas ir pareizi aizvadītas dzīves mērķi un kādā veidā tie sasniedzami: nenovirzoties no reiz izvēlētās takas un neatkāpjoties, ik brīdi izmisīgi baidoties pieļaut kļūdas vai atzīties, ka pašu reiz žilbinājušais mērķis sen vairs nešķiet pūliņu vērts. Šķiet, ka tieši šos priekšstatus proponēja un gluži hernhūtiskā godprātībā centās piepildīt MB bijušais darba devējs Andris Šķēle. Varbūt, ja viņš pirms gadiem būtu uzklausījis no sava padomnieka mutes arī dažus viņa dzīves skolas padomus, daudz kas ekspremjera biogrāfijā ierakstītos daudz savādāk, novēršot vai vismaz mīkstinot viņa mizantropisko pašizolāciju un «dvēseles trimdu». Atšķirība starp 2000. gada latvju politikas eksaltēto Donu Kihotu un viņa bohēmisko Sančo Pansu bija tik uzkrītoša, ka nav jābrīnās par to māņticīgo pietāti, ar kādu nereti joprojām tiek uzlūkota MB personība – kā unikāla parādība, kuras eksistences un veiksmes pamati ir neizprotami, neizskaidrojami un, galvenais, nepakļaujas atdarināšanai un tiražēšanai drošās veiksmes formulās.

Patiesībā MB dzīve ir diezgan rūpīga konstrukcija, kas tapusi viņa paša centienos – sākotnēji ļaujoties intuīcijai un nejaušībai, bet vēlāk pakļaujot sevi vairākiem visai lakoniskiem, bet efektīviem principiem. Ar MB Dzīves Skolas palīdzību ikvienam interesantam ir iespēja pārliecināties par šo principu iedarbību un, ja, ir vēlēšanās, iekļaut tos personisko uzskatu sistēmā.


MB dzīvesgājums
(patiesība, tikai patiesība un visa patiesība... gandrīz)

Moto vietā. «Viņš iet pa dzīvi un ķer mirkļus, spējot novērtēt to amizantumu. Mārcis ir viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kuriem dzīve nekad neslīd garām, viņš to izdzīvo kā vērtību.» (Jurģis Liepnieks, «SestDiena», 20.07.1996)
***
Mārcis Bendiks ir dzimis 1955. gada 22. oktobrī Rīgā valodnieku Rutas Purviņas un Hermaņa Bendika ģimenē.

Viņa tēvs (1911 – 1978), kura veikums latviešu literārās valodas kopšanā, īpaši izstrādājot tagadējos svešvārdu pareizrakstības principus, tiek atzinīgi vērtēts joprojām, plašāk pazīstams ir vien filologu vidū. Tomēr Hermani Bendiku zina arī karu pārdzīvojušajā sabiedrības daļā – kā vienu no Latvijas padomju partizānu vadītājiem 2. pasaules kara laikā, atbildīgu darbinieku LPSR Radiokomitejā (1944 - 1946) un LKP CK laikraksta «Cīņa» redaktora vietnieku (1952 – 1961). Vēlāk Hermanis Bendiks ir LPSR Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā, bet mūža nogalē strādā ZA Galvenajā enciklopēdiju redakcijā (1970 - 1974). Ir sastādījis «Svešvārdu pareizrakstības vārdnīcu» (1958), krājuma «Latviešu valodas kultūras jautājumi» atbildīgais redaktors (11 laidieniem).

Ruta Purviņa ir LZA Terminoloģijas komisijas locekle. Kolēģi viņu respektē cita starpā arī kā apņēmīgu latviešu valodas pamatu aizstāvi padomju gados, sargājot to no krievu valodas terminoloģijas un pat kirilicas alfabēta uzspiešanas.

Tātad – zēns no labas ģimenes, kas tēva nopelnu dēļ vairāk vai mazāk ir piederīga LPSR elitei: aug Rīgas «klusajā centrā» un mācās 2. vidusskolā, interesējas par tajā pastiprināti mācītajiem eksaktajiem priekšmetiem – ķīmiju, fiziku, matemātiku. (Sava veida «sociālā matrica», kas, iespējams, ar citu cilvēku vai citos apstākļos būtu predisponējusi visu turpmāko dzīvi: studijas, disertācija, pētniecība, vasarnīca LZA darbinieku vai kādas augstskolas pasniedzēju kooperatīvā... Tikpat iespējama būtu studentu gados sākta komjaunatnes karjera ar harmonisku iekļaušanos padomju nomenklatūrā un nesāpīgu transformāciju LR politiķī – a la Ojārs Kehris vai Andris Ameriks.)

Pats MB atzīst, ka tieši 2. vidusskolai ar tās demokrātiskajām tradīcijām («Virsdežurantam – skolniekam bija lielākas pilnvaras nekā direktora vietniekam») un klases audzinātājam, matemātikas skolotājam Leonam Raģim bija liela nozīmē viņa personības izveidē: «Mūsu skolā tā bija goda lieta – sevi apliecināt gan mācībās, gan sportā, gan pašdarbībā, gan draiskulībās. Tāpēc pie mums nebrīnījās, ka eksakto mācību priekšmetu olimpiāžu uzvarētāji vienlaikus bija arī labi sportisti, dziedātāji un lieli nerātņi.»

 


Pusaudža gados, apmeklējot nodarbības Rīgas Pionieru pilī, sākas MB aizrautība ar dzīves lielajām kaislībām – fotogrāfiju un orientēšanos. Tur strādājošo orientieristu treneri Rusinu Vilku viņš bez mazākās ironijas ēnas dēvē par cilvēku ar nozīmīgāko ietekmi savā dzīvē. MB tiek iekļauts šī sporta veida LPSR jaunatnes izlasē, kas dod iespējas apmeklēt dažādus padomju valsts nostūrus un krietni paplašināt redzesloku, 1974. gadā viņš ir meistarkandidāts. Studiju gados (1973-77) MB kļūst par Vilka padoto un pats Rīgas pilī strādā par skolēnu treneri orientēšanās sportā.

1973. gadā MB diezgan impulsīvi uzsāk studijas lietišķās matemātikas specialitātē Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē pēc kāda paziņas autoritatīva ieteikuma kā savām līdzšinējām interesēm iespējami piemērotākās un perspektīvākās. 1986. gadā viņš pilnībā atsakās no ilūzijas tās jebkad pabeigt. Jo universitātē MB ātri vien nonāk pie rūgtas atziņas, ka specialitātes izvēle, lai cik tā viņam būtu saistoša («Biju grupas labākais programmētajs!»), ir liela kļūda. Nerunājot par to, ka padomju augstskolā diez vai ir sajaušama citur pasaulē drīz sagaidāmā gaidāmā personālo datoru ēra un IT revolūcija, jaunajam censonim vienkārši ir skaidrs: diploms viņam negarantēs kaut cik pieklājīgas iespējas uzturēt ģimeni, kur nu vēl iespēju tikt pie dzīvokļa. Tikai padarīs viņu par vēl vienu badīgu muti «akadēmisko ierindnieku» – jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku milzu pulkā. Un ja tāda ir nākotnes «perspektīva», kāpēc nenodarboties ar kaut ko citu, ar to, kas viņu patiešām interesē – ar fotogrāfiju un fotoprocesu?

Tomēr universitātes solos aizvadītie gadi nav izniekoti. Iegūtās zināšanas jau priekšlaikus sagatavo MB prātu tām izmaiņām, ko 80./90. gadu mijā Latvijā radīja PC un «Macintosh» pēkšņā klātbūtne. Arī intelektuālais iespaids, ko uz viņu (tāpat kā, spriežot pēc atsaucēm interentā, arī uz citiem saviem studentiem) atstāj matemātikas doktors Vilnis Detlovs, stipri vien pārsniedz viņa lasīto lekciju – lineārajā algebrā un diskrētajā matemātikā – robežas. Cita starpā studiju laikā MB izšķiras izbeigt savu formālo līdzdalību komjaunatnē, jo tuvāka iepazīšanās ar universitātes karjeristiem tikai rada vēlēšanos no viņiem pilnībā norobežoties. Protams, MB netaisās demonstratīvi izstāties no VĻKJS un atklāti deklarēt sevi kā disidentu, tomēr, stājoties darbā Medicīnas muzejā, viņš nereģistrējas vietējā komjaunatnes organizācijā – labi apzinoties, kādas padomju valstī ir sekas šādai rīcībai: «Par izbraukšanu ārpus PSRS teritorijas es varēju aizmirst līdz pat 90. gadu sākumam, kad pirmais brauciens uz Vāciju man izvērtās īstā kultūršokā. Viena lieta ir gadiem klausīties BBC vai lasīt oriģinālā Tofleru, bet otra – pēkšņi redzēt cilvēkus rāmi sēžam zem sauljumiem un dzeram – padomju cilvēkam neiedomājami! – vēsu alu...»


***Fotoprocesa virtuozs

Šī izvēle, kas daudziem tobrīd droši vien šķiet jaunības gadu aušība, kardināli maina un determinē MB turpmāko dzīvi. Balstoties uz savu jau skolas gados gūto pieredzi fotofilmu apstrādē un tad gūtajām pirmajām iemaņām šādu pakalpojumu sniegšanā klientiem, viņš pakāpeniski izveido privātu (tajos laikos, protams, nelegālu) fotoservisu. Drīz MB kļūst slavens profesionāļu vidū ar prasmi attīstīt krāsu diapozitīvu filmas operatīvāk un turklāt kvalitatīvāk nekā tālaika oficiālās laboratorijas. Vispirms mājās, vēlāk īrētās telpās veiktais rūpals nodrošina tiem laikiem pieklājīgus ieņēmumus, iespēju iegādāties kvalitatīvu fototehniku, nodarboties ar pašizglītošanos un baudīt virsvidusmēra komfortu. Papildus tiek strādāts arī par saviesīgu pasākumu bildētāju. Turklāt praksē iegūtās pieredzes teju vai apsēsta noslīpēšana līdz perfekcijai ļauj MB kļūt par unikālu ekspertu un fotogrāfu konsultantu fotoķīmijas un fotoprocesa lietās, kurš par visu tā laika padomju vai VDR fotoprodukciju zina teju vairāk nekā paši ražotāji. Kā teicis Vilnis Auziņš, Latvijas fotogrāfijas muzeja direktors, viņš viens veica vesela pētniecības institūta darbu. (Šādas, paša vārdiem runājot, «tīrspļaušanas» tieksmes MB ir raksturīgas arī citās tehniskās nozarēs – piemēram, datordrukā, poligrāfijā vai mākslā rīkoties ar firmas «Apple» produkciju.) Vēlāk, jau 90. gadu otrajā pusē un mūsu gadu tūkstotī, rodas iespējas viesoties Ķelnes «PhotoKina» mesēs, ekspertēt pasaules izcilākos fotomateriālus un kļūt par leģendārā «Ilford» preču izplatītāju Latvijā. No 2003. gada beigām MB, saglabājot uzticību klasiskajai melnbaltajai fotogrāfijai, pievēršas arī digitālās fototehnikas iespēju izzināšanai – un paplašināšanai.

 

70. gados tiek īstenoti arī citi tiem laikiem vairāk nekā riskanti projekti. Pēc viņa vecākais brāļa Imanta Bendika, kaislīga bridžista, ierosmes tiek izdota šīs spēles ABC. «Pirms gadiem trīsdesmit uzrakstīju brošūriņu par bridžu kā konspektu, jo man apnika visiem to mācīt. Mārcis Bendiks toreiz to grāmatiņu pagrīdē nodrukāja un man pat mazliet samaksāja,» intervijā žurnālam «Nedēļa» (26.05.2005) atceras tās galvenais līdzautors rakstnieks Johans Korins. Ar gaismas kopētāja «Era» palīdzību izgatavotās brošūras tirāža bija 200 eksemplāri. Tas bija neapstrīdams LPSR Kriminālkodeksa pārkāpums. Kā atzīst MB, tajos gados no nopietnām nepatikšanām viņu paglāba milicijas un privātuzņēmēju attiecību nerakstīto spēles noteikumu stingra ievērošana – neafišēt/neizpušķot ienākumus un neizmantot algotu darbaspēku.

No 1978. līdz 1989. gadam MB ir Medicīnas vēstures muzeja fotolaboratorijas vadītājs. Šajā laikā viņš pilnveido savu melnbaltās fotogrāfijas tehniku, kā arī nodrošina muzeja fotoarhīva materiālu atjaunošanu un saglabāšanu. (MB interese par fotogrāfiju kā svarīgu laikmeta liecinieci ar jaunu spēku ir uzjundījusi pēdējo gadu laikā – gan ar savu artavu iesaistoties Strenčos atrasto fotoplašu un citu Latvijas fotovērtību saglabāšanā, gan uzsākot pavisam privātu projektu – iemūžinot un arhivējot padomju vizuālo folkloru). Tāpat viņš tolaik lasa lekcijas topošajiem fotogrāfiem divgadīgā kursā VEF fotostudijā.


***Menedžeris

Ekonomiskās un sociālās pārmaiņas 80. gadu otrajā pusē signalizē, ka ir pienācis laiks pievērsties kam citam. Turklāt intensīvais darbs ar ķimikālijām jau jūtami gandē veselību. Ir kooperatīvu laiks, un 1989. gadā, skolas biedra aicināts, MB ir viens no dibinātājiem komjaunatnes paspārnē – toreizējās vispārpieņemtās prakses ietvaros – izveidotai konsultāciju firmai JKF (atšifrējas kā «Jaunatnes KomercFirma»). «Nonācu fantastiskā kompānijā: trīs ekonomikas zinātņu kandidāti, daži profesionāli komjaunieši. Un es noskrandušās biksēs.» Tas ir tipisks pārmaiņu laika uzņēmums, kas nodarbojās ar kopuzņēmumu dibināšanu un citu tiem laikiem aktuālu biznesu. Kā atzīst MB, tieši ar konsultācijām (kaut tieši tās vēlāk kļūst ne tikai par viņa maizes darbu, bet arī par veiksmīgu pašrealizāciju) JKF nodarbojas vismazāk. Šeit viņš līdz 1991. gadam ir viceprezidents mārketinga un informācijas jautājumos. Tad kā JKF meitasuzņēmums ar ASV partneru līdzdalību top firma «Baltic Consulting & Computer Services» (BCCS). Tai, šodien kā patstāvīgam poligrāfijas digitālo tehnoloģiju uzņēmumam, joprojām ir nozīmīga loma arī «Macintosh» datoru un «Apple» programmatūras klātbūtnē Latvijā. MB atpērk visas JKF piederošās BCCS īpašuma daļas un ir šī uzņēmuma direktors līdz 1992. gadam (cita starpā piedalās Latvijas banknošu grafiskā tēla izstrādē), un tad, pārdevis savas akcijas firmas vadībai, kopā ar domubiedriem sāk veidot AS «Latvijas Depozītu banka».

Kopš fotobiznesa izbeigšanas 1990. gadā MB turpmāk savu iztiku pelna kā varbūt labi atalgots, bet tikai darba ņēmējs. Tieši tāds viņš arī Depozītu bankā, kur no 1993. līdz 1995. ieņem tās viceprezidents mārketinga jautājumos, vēlāk valdes priekšsēdētāja un padomes priekšsēdētāja amatu. Tiek izmantota iespēja stažēties «American Express Bank» rīkotā apmācību programmā Ņujorkā. Bankas akcionāru dotais uzdevums bija «uztaisīt skaistu produktu» – radīt absolūti perfekta servisa banku ar nevainojamu mārketingu.



Un MB kopā ar citiem bankas darbiniekiem to arī izdara, lai vēlāk noskatītos, kā darba devēji vienaldzīgi iznīcina viņu pūliņus. Depozītu banka sabruka akcionāru nesaskaņu un savtīgo interešu dēļ, bet MB, nespēdams pamest postā savu lolojumu, kā tās nominālais vadītājs pat līdz pēdējai naktij izmisīgi cenšas novērst bankas finansiālo krīzi. Kaut arī viņa pienākumos / prerogatīvās neietilpst ne resursu piesaiste, ne to izvietošana. Depozītu bankas administratoram un likuma sargiem nav pretenziju pret MB rīcību, taču banku krīzes satracinātas publikas acīs viņš kļūst par šīs kredītiestādes bankrota galveno grēkāzi. Un par vienu no daudziem ļaunajiem personāžiem sakaitētas fantāzijas uzburtā sāgā par «Baibas impērijas» nodomiem sagrābt visu Latviju.

Kā medus karote šajā darvas mucā ir citas MB ieceres piepildīšanās, jo tajā pašā 1995. gadā darbu sāk Rīgas Fondu birža. Viņš kļūst par pirmo tās valdes priekšsēdētāju, vēlāk vada biržas padomi. Finansu speciālisti joprojām neaizmirst, ka MB panākumu sarakstā ir arī Latvijas komercbanku pieslēgšanās starptautiskajai norēķinu sistēmai SWIFT, un tāpēc viņi nebrīnās, ka šis cilvēks 2005. gadā tiek iekļauts Finansu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas konsultatīvajā padomē kā Latvijas Profesionālo apdrošināšanas brokeru asociācijas vadītājs. (Savukārt 1999. gada 29. jūlijā no Saeimas tribīnes deputāts Kārlis Leiškalns piemin MB kā vienīgo finansu ekspertu, kas jau laikus savā publicistikā paredzēja 1998. gada Krievijas finansu krīzes un defolta negatīvo ietekmi uz Latvijas kredītiestādēm, kas, Latvijas bankas nepietiekami uzraudzītas, aizgūtnēm iepirka kaimiņvalsts parādzīmes.)


*** Tuvu politikai

1993. gadā top Tautsaimniecības Pētniecības fonds (TPF, uz tā bāzes veidojas Ekonomiskās un politiskās informācijas aģentūra jeb «aģentūra EPI», kas tagad ietilpst LETAs struktūrā). Fonds ir iecerēts kā finansu sektora «civilizēts» lobijs, bet tā darbība ātri apsīkst. Tomēr 1994. gadā BM piedalās Finanšu un Ekonomikas ministriju veidotās darba grupās (attiecīgi finansu drošības likumprojekta un privatizācijas sertifikātu izmantojuma koncepcijas) izstrādē, kā arī darbojas Privatizācijas aģentūras ekspertu komisijā.
Iespējams, TPF vienkārši rodas kādus 7 – 10 gadus par agru, jo posttautfrontiskajā Latvijā vēl nav izslimota populistiskā ilūzija, ka Saeimai un valdībai ir jākalpo tikai vispārības interesēm. Atzīt politisko procesu par interešu grupu konfliktu un mijiedarbības rezultātu – tas 6. Saeimas vēlēšanu laikos izklausās pēc prettautiskas ķecerības, bet «lobisms» ir lamuvārds.
TPF sākotnējā rosība, draudzība ar toreizējo Zemes bankas prezidentu Andri Ruseli (un ar orientēšanās sporta entuziastu Edmundu Krastiņu) iesaista viņu bezpartejiskā Ministru prezidenta Andra Šķēles komandā – kā padomnieku sociālos jautājumos. Kad tiek slēgta vienošanās par pienākumiem, stingri norunā, ka tajos neietilps nekas, kas saistīts ar finansēm un banku lietām. MB iesaka valdības galvas preses sekretāra amatam EPI aģentūrā strādājošo Jurģi Liepnieku (Ministru prezidenta Aigara Kalvīša biroja vadītāju).



Tauta pārdzīvo nelielu šoku, uzzinot, ka populārā līdera pašu tuvāko līdzstrādnieku lokā ir cilvēks, kurš neslēpj, ka savulaik ir ārstējies psihiatriskajā slimnīcā. «Premjera izvēle ir vienkārši spoža – cilvēks bez izglītības, no trako mājas, bankrotējis, «Baibas impērijas» pārstāvis. Es nezinu, kas tur vēl pietrūkst,» viņš pats toreiz atklāti ironizēja sev veltītajā laikraksta «Diena» portretējumā («Padomnieks ar biogrāfiju», 20.06.1996.) Kaut Ministru prezidenta biroja darbiniekiem darba netrūkst, tas netiek veikts svētsvinīgā drūmībā – MB vizualizē tā brīža politisko folkloru par «pumpaino» un «strīpaino» konfliktu, ieviešot Šķēles līdzgaitnieku un atbalstītāju vidū punktotu kaklasaišu modi.

Plašāka sabiedrība viņu iepazīst un vēl ilgi atpazīst tieši kā harismatiskā premjera padomnieku/palīgu visās viņa veidotajās trijās valdībās. Divās spožās (1995/1997 un 1997) un vienā pavisam nogurušā (1999/2000). Pēdējā MB – un varbūt arī citi vecās komandas biedri, tolaik jau oponentu un žurnālistu (arī šo rindu autora) cītīgi dēvēti par «Šķēles asiņainajiem punduriem» – iesaistās vairs tikai pienākuma sajūtas un nostaļģijas motivēts, bez pārliecības atjaunot agrākos panākumus. Tomēr MP birojā «Bendiks ir viens no lielākajiem vilcējiem», atzīst viņa tā laika priekšnieks Māris Sprindžuks. Turpmāk (tāpat kā agrāk) ar Tautas partiju MB saista vien draudzība vai lietišķas attiecības ar dažiem tās biedriem.


***«Divi vienā»: fotofanātiķis un biznesa konsultants

Pēc Šķēles otrās valdības demisijas 1997. gada vasarā MB nolemj atgriezties fotogrāfijā – ne tikai kā mūsdienīga fotoķīmiskā servisa sniedzējs, bet arī pilnībā realizējoties kā uzcītīgi praktizējošs attēlu iemūžinātājs. (Agrāk viņš kādu sev vien zināmu «idejisku apsvērumu» dēļ neatzina sevi par fotogrāfu, kaut viņa veikums tika atzinīgi novērtēts.) Top SIA «FP» un izveidojas tās fotosalons «m/b darbnīca», kas sākotnēji izplata elitāros «Ilford» fotomateriālus, bet vēlāk melnbaltās fotogrāfijas radītājiem piedāvā labāko vācu, japāņu un ķīniešu (kur bez tās!) preci. Būdams melnbaltās fotogrāfijas un klasiskā (ķīmiskā) fotoprocesa fanātisks propagandists, sargātājs un attīstītājs, viņš savu «m/b darbnīcu» veido kā šīs tehnoloģijas bastionu – bet, kā jau teicu, nenoliedzot iespējas, ko fotogrāfijai dod tās jaunais sabiedrotais pikselis. Viņa ik gadus veidotie melnbaltie kalendāri ir Latvijas fotogrāfijas un poligrāfijas meistardarbi. Patlaban MB kā fotogrāfa nozīmīgākais paveiktais projekts ir savu labāko darbu portfolio (kā tritonī poligrāfiski drukātu 24 ainavu mapes) izveide un tiražēšana.

Vienlaikus MB ir augstu respektēts konsultants jautājumos, kas skar menedžmenta un komunikāciju krustpunktus. Viņam ir sava privātprakse, taču erudīta palīdzību plaši izmanto arī «MRS grupa» (ekspertīzes jomas: krīzes komunikācijas, komunikāciju stratēģijas, vadības stratēģijas, sociālpolitiskās attiecības) un citas kompānijas. Padomdevēja arodā gūtos panākumus un reputāciju pats MB skaidro ar spēju izvērtēt, paplašināt un harmoniski apvienot vienotā veselumā visu savu tik daudzšķautnaino iepriekšējo zināšanu bagāžu, intelektuālo un profesionālo pieredzi.

 

Viņam katrs dzīves gājumā pievārētais pakāpiens vienmēr ir atspēriena punkts jaunam solim augšup. «Es toreiz nebūtu kļuvis par tik veiksmīgu fotoservisa sniedzēju, ja nebūtu skolā gūto zināšanu, ko papildināt ar jaunu informāciju. Savukārt fotobizness radīja paliekošas pieredzes pamatus ekonomikā un tirgzinībā, kam vajadzēja tikai teorijas papildinājumu. Savukārt uz šīs pieredzes un arī studijās gūtās bāzes uzsāktā līdzdalība datoru tirdzniecībā iepazīstināja mani ar PR tehnoloģijām. Līdzdalība bankas vadībā – kā sabiedrisko attiecību veidotājam – radīja priekšstatu par politisko interešu īstenošanu un tām nepieciešamo manipulāciju arsenālu un noveda mani pie TPF izveides un vēlāk – pie iesaistīšanās valdības darbā, pie visu manis agrāk iekrāto informācijas un zināšanu resursu pārbaudes īstos kaujas apstākļos.» MB darītais vai teiktais, vienalga, cik tas ir vai šķiet impulsīvs, vienmēr balstās uz stabila erudīcijas un personiskas pieredzes fundamenta – tieši tas padarīja ārēji tik bohēmisko un ekscentrisko cilvēku par dzīvesgudru profesionāli, kā teikto respektē un kura padomiem seko.


***Papildus uzziņas

Fotoizstādes:
2000. gada decembrī kafejnīcas «Možums» galerijā personālizstāde «Tukšošana 1x dienā» (fotogrāfiju sērija, izmantojot leģendāro filmu amatierkameru «Olympus - ?»)
2003. gada martā Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā personālizstāde «MB Latvija 55x55» (25 tradicionālā tehnikā radītas melnbaltās fotogrāfijas – dažādu Latvijas novadu ainavas, daļa no ainavu kolekcijas, kas tapa mērojot pa valsts novadiem gandrīz 20 000 kilometru).
2003. gada novembrī Rīgā (Mazā Pils ielā 6) mini izstāde – klasiskās melnbaltās ainavu fotogrāfijas.
2004. augustā Melngalvju namā – kolektīva fotoizstāde «Latio piedāvā: Latvijas melnbaltās fotogrāfijas klasika». Izstādē piedalās Vilnis Auziņš, Gunārs Binde, Mārcis Bendiks, Valdis Brauns, Andrejs Grants, Jānis Gleizds, Gvido Kajons, Valts Kleins, Raimo Lielbriedis, Vilhelms Mihailovskis, Inta Ruka, Egons Spuris un Leonīds Tugaļevs.
2005. gada janvārī Pastorāta kafejnīcā miniizstāde «Jaunjelgava».
2005.gada novembrī Melngalvju nama pagrabu izstāžu zālē izstāde «MB Latvija 55 x 55» (tintes izdrukā) kā ainavu projekta kopsavilkums un MB fotogrāfijas kolekcijas prezentācija.

Sociālpolitiskas aktivitātes, SP hepeningi

1999.gada maijā, pildot diskrētu derību noteikumus, kā to zaudētājs Vecrīgā tirgo belašus, tā radot stihisku, bet iespaidīgu sociālu ceremoniju, kas iegūst plašu masu mediju ievērību.

2001. gada septembrī paziņo par pretpopulisma partijas veidošanu un sola pieņemt atbalstītāju ziedojumus. Partijas galvenie uzdevumi ir populisma aizliegšana, automašīnu atņemšana ierēdņiem, bezmaksas interneta pieslēgums, kā arī Dziesmu svētku rīkošana katru gadu. «Mani fascinē iespēja cīnīties pret korupciju ar kontu atvēršanas metodi,» MB skaidro «Dienai» (8.09.2001) Postmodernās partijas dibināšanas process tiek pārtraukts, kad atklājas, ka citi politiskie spēki izplata tik dīvainus paziņojumus un solījumus, ka padara bezjēdzīgus centienus tos parodēt.

2005. februārī, saasinoties politiskai diskusijai par iespējamu sabiedrisko mediju satura kontroli, tiek dibināta Pāruzraugošās Ēterkontroles komisija (PĒK), kas «garantēs sabiedrības interešu ievērošanu mediju kontrolieru kontrolēšanā un uzraudzīšanā». Ar aģentūras LETA palīdzību MB komisijas vārdā informē par to sabiedrību. PĒK aicina visas godīgās personas, kas nodarbojas ar mediju kontrolēšanu, trīs dienu laikā pieteikties Šībrīža monitoringa ētikas Latvijas Nacionālajā apvienībā (ŠMELNA).


***«Last but not least»

Vairākkārtējs Prozas lasījumu žūrijas loceklis.
Politiski sociālo norišu komentētājs Latvijas Radio programmā "Rīta vingrošana" (2003-2005).
Neregulārs, bet spožs publicists («Diena», «Rīgas laiks», «Klubs» u.c.).
«Preses naglas žūrijas balvas 2000» laureāts par formas meklējumiem komentāra žanrā (kopā ar Lato Lapsu, žurnāla «Klubs» komentāru sērija «Ziņojumi no Latvijas»).
Kaislīgs latvju, šķiet, visnacionālākā sporta veida piekopējs, «Melnā Kaķa Zoles kluba» (2003) izveidotājs un prezidents.
Ģimenes stāvoklis:
Šķīries, trīs bērni – divas meitas un viens dēls

BEIGAS. Pagaidām. 2006. gada septembris



P.S. No tautas atziņu avotiem (skat. http://ai1.mii.lu.lv/ticejumi/gertr.htm#gertr5):
9911. Ģertrūde un Bendiks ir čūsku dienas.
/H. Skujiņš, Aumeisteri./
P.P.S Bendiks, Bindas = Benedikta diena




© MB, 2005 -2016